Discussion: Small Languages, Big Opportunities? Latgalian, Sami, and Nynorsk Languages

The event took place at the Conversation Festival LAMPA 2024.
👉 Organizers: The Nordic Council of Ministers’ Office in Latvia and the “Valodu muzejs”
Latvia has much in common with the Nordic countries in terms of language. Like Norway, Finland, and Sweden, where the Sami language is spoken, we can be proud of our Finno-Ugric Livonian language, which is one of the local indigenous languages. Similarly to Norway, where there are two written language forms - Bokmål and Nynorsk - Latvia also has both the Latvian literary language and the Latgalian written language. However, it must be acknowledged that compared to the more widely used Nynorsk in Norway, the proportion of Latgalian in education, state institutions, and society as a whole is significantly smaller. This can be explained by historical events - while the spread of the language in Latvia was hindered by printing bans and other authoritarian regime restrictions, democracy, strong non-governmental organizations, and active civic participation have been established in Norway over nearly two hundred years. Although Nynorsk users also face challenges, such as the non-compliance with certain legally established rights, the active involvement of residents has managed to preserve the status of this language.
In the discussion, we will try to explore the role of non-governmental organizations in shaping language policy. What have they achieved in protecting the rights of language users? What is their future potential in Latvia, Norway, and other Nordic countries? And what can we learn from the Nordic experience regarding the protection of less commonly used and even endangered languages?
LV:
Diskusija "Mazas valodas, lielas iespējas? Latgaliešu, sāmu un jaunnorvēģu valodas" norisinājās Sarunu festivālā LAMPA 2024.
👉 Rīkotāji: Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā un Biedrība "Valodu muzejs"
Latvijai ir daudz kopīga ar Ziemeļvalstīm arī valodas jomā. Mēs, tāpat kā Norvēģija, Somija un Zviedrija, kur runā sāmu valodā, varam lepoties ar savu somugru - lībiešu - valodu, kas ir viena no vietējo pamattautu valodām. Un gluži tāpat kā Norvēģijā, kur pastāv divi rakstu valodas paveidi - t.s. “būkmols” (bokmål) un jaunnorvēģu valoda (nynorsk), - arī Latvijā ir gan latviešu literārā valoda, gan latgaliešu rakstu valoda. Tomēr jāatzīst, ka salīdzinājumā ar Norvēģijā plašāk lietoto jaunnorvēģu valodu, latgaliešu valodas īpatsvars izglītībā, valsts iestādēs un sabiedrībā kopumā ir krietni mazāks. Tas skaidrojams ar vēsturiskiem notikumiem - kamēr Latvijā valodas izplatību kavēja drukas aizliegums un citi autoritārā režīma ierobežojumi, Norvēģijā teju divsimt gadu laikā nostiprinājās demokrātija, spēcīgas nevalstiskās organizācijas un aktīva pilsoniskā līdzdalība. Lai gan arī jaunnorvēģu valodas lietotāji sastopas ar izaicinājumiem, piemēram, atsevišķu likumos noteikto tiesību neievērošanu, aktīvas iedzīvotāju iesaistes dēļ šīs valodas statusu izdevies nosargāt.
Diskusijā centīsimies izdibināt, kāda ir nevalstisko organizāciju loma valodas politikas veidošanā. Ko tām izdevies panākt valodas lietotāju tiesību aizsardzībā? Kāds ir to nākotnes potenciāls Latvijā, Norvēģijā un pārējās Ziemeļvalstīs? Un ko mēs varam mācīties no Ziemeļvalstu pieredzes attiecībā uz mazāk lietoto un pat apdraudēto valodu aizsardzību?