Vidzemē: Cēsu pansionātā arī sešdesmitgadnieki

Kā jau dzimšanas dienā pienākas - ar mūziku, apsveikumiem, laba vēlējumiem - savu trīsdesmito dzimšanas dienu aizvadījis Cēsu pansionāts “Cīrulīši”, jeb, kā to dēvē viņi paši, “Namiņš”.
“Tā kā pansionāts, kā agrāk teica, asociējas ar nabagmāju, tad mums visiem radās doma, ka mēs savu pansionātu saucam par Namiņu. Tā arī iegājies, ka Namiņš, cilvēki to uztver citādāk,” iepazīstinot ar pansionātu, stāsta tā direktore Inga Gunta Paegle.
Pansionāta vajadzībām pirms 30 gadiem tika rekonstruēts bijušās sanatorijas “Cīrulīši” viens no korpusiem, jo iepriekšējais pansionāts savu laiku bija nokalpojis.
“Protams, “Cīrulīši” salīdzinot bija kā sapņu pils, jo iepriekš cilvēki dzīvoja pa 10-12 vienā istabiņā, nebija siltā ūdens, nebija pamperu, šeit atnākot, ir gan siltais ūdens, gan laiki ir mainījušies.”
Šobrīd Namiņš ir mājvieta 130 cilvēkiem, kuri mūža nogalē nevar par sevi parūpēties, vai arī nav tuvinieku. “Te ir ļoti brīnišķīgi, viss ir pārdomāts, ļoti laba ēdināšana,” tā dzīvi pansionātā vērtē Francis Zvīdrs, arī Aivars Šīrants to vērtē atzinīgi.
“Viena pati, visu mūžu tā - viena pati, bez neviena radinieka,” stāsta Valda Plēsuma, kura ir viena no nedaudzajiem pansionāta iemītniekiem, kurai vēl ir spars un griba darboties, viņas pārziņā puķu dobes. “Tad es te tā piepalīdzu, man jau maz spēka, bet es palīdzēt varu, jārosās, nevar palikt par daudz vecu.”
Lai arī dzīves apstākļi ir uzlabojušies un par šiem uzlabojumiem arī šobrīd rūpējas pansionāta darbinieki, ir arī rūgti secinājumi, par to, kas šajos gados mainījies no tā laika, kad te pansionāts sāka darbu. “Tajā laikā jau nāca tādi vēl spēcīgāki, tad šobrīd nāk gados jauni, bet ne spēcīgāki, diemžēl ir jau mums pat sešdesmitgadnieki pansionātā, dzīves dārdzība, stress ir novedis mūs visus tik tālu, ka mēs ātri novecojam un diemžēl, gadsimta slimība ir skleroze, demence un tad ir tā, ka cilvēks bez aprūpētāja nemaz nevar.”
“Klienti ir daudz jaunāki, daudz slimāki, nāk ar ielaistām vainām, ļoti daudz ir psihiskas kaites, nevis tikai tādas, kas būtu, ka cilvēks vecs un viņš pavada savas mūža dienas pansionātā saulaini un mierīgi, tā kā tas ir saasināti un ar katru reizi grūtāk, principā šeit jau pārvēršas par paliatīvo aprūpi nevis tikai, ka cilvēks pavada savu mūža nogali,” stāsta pansionāta medmāsa Solvita Šīrone. To, ka klienti ir dažādām, ielaistām veselības problēmām, uzsver arī pansionāta galvenā māsa Iveta Dimbele. “Mēs kā pansionāts nevaram nodrošināt visu, kas ir nepieciešams šiem pacientiem, klientiem, jo ir vajadzīgi narkotiski līdzekļi, kurus šeit nevaram nodrošināt, ir vajadzīgas sistēmterapijas un tādas lietas, bet mēs to nevaram. Tas būtu jādomā valstij, kur šos cilvēkus ievietot, lai viņi tiešām kvalitatīvu šo pēdējo palīdzību, mūža nogali.”
Pieaugot dzīves dārdzībai, nācies celt arī uzturēšanās maksu klientiem, kas tagad ir 999 eiro. Problēmu uzskaitījumu varētu turpināt, bet, atzīmējot trīsdesmitgadi, bija svētki.
Pansionātā saka - 30 gadi, tas ir briedums, daudz izdarīts, daudz arī ieceru, kā turpmāk strādāt, jo par to liek domāt gan tas, ka klienti nāk ar nopietnākām kaitēm, gan arī tas, ka aug pieprasījums pansionāta pakalpojumiem.
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par sižeta saturu atbild SIA "VIDZEMES TV".
#SIF_MAF2024