Aldis Drēģeris - Zeltenīte (1991)

Dzimis Rīgā 1966. gadā Aldis Drēģeris jau no agras bērnības sācis nodarboties ar mūziku. Mācījies 50. vidusskolā un pie kāda pasniedzēja VEF pilī apguvis akordeona spēli, taču pie muzikālās izglītības viņš tā arī nekad netika. Dienējis Afganistānā, kur arī spēlējis ansamblī un sacerējis dziesmas. Pēc armijas bija grūtības ar naudām, tādēļ Drēģeris strādājis gan par autoatslēdznieku, gan sētnieku, gan krāvēju pārtikas veikalā. Brīvajā laikā diennaktīm drillējis Raimonda Paula dziesmas. Aizliegto latviešu šlāgeri un karavīru dziesmas samācījies jau bērnībā, no mammas. 1987. gadā iegādājies sintezatoru, nolemjot uzsākt oficiālu mūziķa karjeru - spēlējot banketos. Drīz sekoja pirmie uzaicinājumi spēlēt dejas kāzās un citās viesībās. Vispirms Drēģeris regulāras uzstāšanās dabūja Rīgas kafejnīcā ‘‘Turaida’’, par viņa aktīvākajiem muzicēšanas partneriem kļuva Ivars Auzāns un Uldis Godainis. Astoņdesmito beigās kā pastāvīgais mūziķis jau regulāri spēlējis dažādos krogos un kafejnīcās, bieži steidzoties no viena darba uz nākamo. Kā teicis pats Drēģeris: ‘‘Gods un slava latviešu kriminālajai pasaulei,’’ jo dažas no darbavietām bijušas iecienītas bandītu atpūtas vietas. Tie mūziķi gan aizstāvējuši, gan devuši mācīties kasetes ar krievu dziesmām. Šo pāris gadu laikā spēlējis vairāk kā 300 kāzās, banketos un citās ‘‘dropēs’’. Ar Uldi Godaini kopā dibinājuši apvienību ‘‘Poļu Nams’’ - ‘‘par godu vecajai streļķu dziesmai un Iecavas Kultūras namam kā mūsu ilgai mājvietai’’. Vēlāk apvienībai pievienojies arī ģitārists Ivars Auzāns. Drēģera karjera ātri vien uzņēma apgriezienus un 90. gadu sākumā dažādas ierakstu kompānijas metās jaunajai šlāgera zvaigznei nopakaļ. Neilgā laika posmā mūziķis ierakstījis veselus trīs albumus, kurus cilvēki izpirkuši lielos tempos. ‘‘Es mazliet apjuku un nesapratu, kas notiek. Mani sāka ievērot un pat krogā atpazina,’’ par pēkšņi gūto slavu stāstījis Drēģeris. Aizņemtais dzīvesveids atņem savu, un, lai nesabruktu no pārguruma pie taustiņiem, Drēģeris strādājot bieži vien dzēris. ‘‘Skaidrā prātā, ja man, teiksim, kaut kāds skandāls bijis, nepatikšanas darbā, es reāli to nevaru, nu nevaru dabūt ārā no sevis, jālūdz palīgā zaļais pūķis. Bet nedaudz. Esmu izvēlējies stipros alkoholus, kurus šķaidu - alkohola ūdens varētu teikt, limonāde. Pasākuma laikā man stāv blašķīte blakām - tā ir konkrēta norma, kas jāizdzer. Pārsvarā kolektīviem ir tā: viņi nospēlē pasākumu skaidrā un tad pēc darba sāk dzert, mūsu kolektīvā viss ir otrādi - mēs dzeram darba laikā, kā pasākums beidzas - viss, nekādas dzeršanas, iet gulēt. Dopings vajadzīgs uz skatuves, ne jau pēc tam, priekš kam man dzert, bendēt savas iekšas pēc darba?’’ 1998. gada intervijā ‘‘Rīgas Balsij’’ atklājis mūziķis. Ap to pašu laiku dibinājis savu ierakstu kompāniju un sācis producēt un ierakstīt mūziku savā mājas studijā, izmantojot sintezatoru, akordeonu un datoru. Mūzikas karjera Drēģerim bija svarīgāka par ģimenes dzīvi. Sevi raksturojis kā ‘‘svētdienas tēti’’, jo lielāko daļu laika nevis pavadījis ar saviem diviem dēliem, bet gan tūrējis pa Latviju un ierakstījis dziesmas. Slavas virsotne piedzīvota deviņdesmito gadu vidū, kad par godu muzikantam alus darītava ‘‘Rīgas alus’’ kādu brīdi pat brūvējusi Drēģera alu, kuru salduma, taču reizē stipruma dēļ visvairāk esot pirkušas sievietes. Ātrais un aizņemtais dzīves ritms gan mūziķi panāca un gadsimtu miju Drēģeris iesāka kā ticīgs nedzērājs un vēl pie tam vegāns. Pēdējās divas lietas gan viņš pa Ziemassvētkiem mēdza tīši piemirst. Dzīves kursa maiņas vidū pat iepinies kādā jaunizveidotā sektā, kuras radītā apmātībā pavadījis pāris gadu. Pēcāk gan no ausīm atmetis viltus sludinātāju makaronus un atkal pievērsies tradicionālajai baznīcas kristietībai. Pēc dabas fiziski liels Drēģeris bijis vienmēr, taču liekie kilogrami sākuši parādīties pēc atgriešanās no armijas par ko gan muzikants nekad īsti nebija satraucies: ‘‘Mani resnums netraucē, jo esmu cilvēks bez kompleksiem. Ja negribi, neskaties.’’ ‘‘Pēdējo reizi svēros pirms trim mēnešiem, un tad mans svars bija 160 kilogrami. Šobrīd esmu atteicies no gaļas un olām, tāpēc ceru, ka šovasar būšu nometis vairāk nekā desmit kilogramus,’’ 1999. augusta beigās stāstīja Drēģeris. Dzīves pēdējos gados mūziķis no pilsētas bija pārmeties uz savu lauku māju Saulkrastu novadā un līdz pat savai pāragrajai nāvei, 2005. gada 20. janvārī, Drēģeris bijis pieprasīts daudzos pasākumos. Nelaimīgā kārtā Aldis Drēģeris mira 38 gadu vecumā no akūta apendicīta. Zem Alda Drēģera jostas ir vairāk kā 30 (!) izdotu studijas ierakstu, kuri pēdējos gados lēnām atrod ceļu atpakaļ pie klausītājiem ar interneta palīdzību, kas cerams mudinās vairāk cilvēkus atklāt vai vēlreiz atgriezties pie lieliskā tautas muzikanta viegli smagās, smeldzīgās, bet melodiskās mūzikas, metot nost muļķīgus aizspriedumus, ko ilgus gadus prātos iesējuši un kultivējuši tramīgākie letiņi.