วีดีโอ

Deja interpretēta pēc V.Mičules pierakstītā un publicētā apraksta, dejo jaunieši no Atašienes.

Deja interpretēta pēc V.Mičules pierakstītā un publicētā apraksta, dejo jaunieši no Atašienes.

@@latviesudanci1472 NEPAREIZI INTERPRETĒTA UN PASNIEGTA. Vēl jau Vlentīnas meitas ir dzīvas un zina, kā jābūt.

@@latviesudanci1472 Labi. ka mammai nav jāredz. kā ir izkropļotas viņas apkopotās dejas.

Tas pats jautājums.

Jā, tā izskatās. Laikam tad ir bijusi fotosesija zālienā iepretī LU.

Protams un ne tikai bērniem.

Paldies! @@ernestsspics4995

@@ernestsspics4995 skolotājām?

Ō! Priecājos, ka lekciju klausās arī profesionāļi!

Paldies par atzinību! Vismaz vienam cilvēkam viss ir saprotams un nav jautājumu. :)

1) "skatuviskā deja" ir tulkojums no kr. valodas, tātad visticamāk, ka latviešu valodā tas parādījās padomju laikā. Bija divi veidi "tautiskā deja" (tautas deju apdares) un "skatuviskā deja" (jaunrades dejas). 2) jā, iespējams un tas notiek. Divos veidos - pirmais, veidojot kādas zināmas dejas varāciju, piemēram, "Klapiņpolka", ko es izveidoju 1985. g. kā PLaukstiņpolkas variāciju un kā izdomājot no jauna, tā deja "Suitiņš" ir Helmi un Julgi Staltes horeogrāfija. Ir pētnieki, kas uzskata, ka tautas dejas no jauna nemaz nevajag veidot. Isti nesaprotu, kāpēc nevar, ja cilvēkiem patīk un tās dejo sadzīvē mājās vai danču vakaros. Tā tās ieviešas tautā.

@@ernestsspics4995 Jaunām dejām tautas dejā nav ne vainas, tas ir tikai dabīgs proces, ka deja pilnveidojas, attīstās, mainās. Vienīgi kas man prasās ir vairāk skaidrības. Jo arī tautas deja katrā perjodā ir citādāka. Daudzas dejas ko pirms 100 gadiem sauca par modes dejām, tagad tās skaitās tautas dejas kategorijā. Te drošvien vieta paplašinātai terminoloģijai jo šķiet ka sāk nepietikt vien ar nosaukumu Tautas deja.

Tāds jautājums pārdomām un viennozīmīgas atbildes nav. Ar deju ir tāpat kā ar taureni, kuru gribam apskatīt, noķeram un beigtu piespraužam pie kartona gabala. Tikai taurenis ir jāskata lidojumā, bet to mēs nespējam. Sakrālās dejas mēs dejojam, bet nesaucam tās par sakrālām dejām. No malas, svēstautiešu acīm tas izskatās pavisam citādi. Tāpēc Gabrielai Vuzīnai bija vieglāj uzrakstīt par mūsu dejām grāmatu, nekā pašiem.

1) Modes dejas balstās bieži vien sen aizmirstos stereotipos, kur no tēliem, ritmiem, melodijām, kutībām utt., tiek dizainēts jauns stils. Deja tad ir viens no reprezentācijas veidiem, kas cilvēkus pievelk jaunajam. Jaunas dejas dizains var būt arī tautas dejā, bet tur tiek saliktas kopā stilistiski saderīgas lietas un to nosaka tradīcija. Pie tam mūsdienās veidojas dzīvsesstila kopienas ( vai subkultūras), kur katrai ir arī savas modes dejas. Dažreiz tāda modes deja "izspraucas" ārpusē. Tāda pirms 3 gadiem bija "Jeruzaleme", ko ar Rīgas Dančiem dejojām pie "Ķēvīt, mana švilpastīte dziesmas pavadījuma". 2) Šobrīd tendence, ka katrs dejo tādu individuālu '"transdeju", kā @malv_malv jau mijās ar citu trendenci, kas nāk arī no citas subkultūras klubiem - pē†nieks Daugavuietis to sauc par "Mošpitu". Visi dejo aplī un tad ne visai organizēti skrien uz vidu. Mērķis ir sabumsīties. Nojaušams, ka norise ir līdzīga kādai tautas dejai, kuru dažreiz popularizē "Rīgas Danči". Alternatīvs veids ir "Pogo", kur lec uz abām kājām, kā zvirbuļi ( arī mums ir tāda deja, ko sauc par Žīguru danci). Tikai Pogo atšķiras ar augstākiem un ne visai ritmiskiem lēcieniem tā sasaucoties ar kādu Āfrikas cilts slavenu deju, ko sacenšoties dejo jaunie karavīri. Vai zini, kurai Āfrikas ciltij ir tāda žīguru deja?

🥨🥨🥨 BALVA!- Trīs kliņģerīši! Lielisks jautājums! Ļoti cerēju, ka būs šis. Plašs jautājumu loks, tāpēc atbildēšu pa punktiem. 1) tāpat kā senāk arī mūsdienās pastāv visi iespējamie deju tipi un līmeņi kā tos sauc Harijas Sūna, bet mūsu lekcijā es nosaucu par formām, tikai noteiktas formas ir saistītas ar noteiktu dejas stilu jeb šai gadījumā ar modi un arī ar marginālām sabiedrības grupām, kam nereti ir sava mode. 2) dejas mode ir saistīta ar mūzikas, apgērba un pat visa dzīvesstila modi. Mode atkārtojas un, piemēram, jauna modes tendence ir slavenā panku deja "pogo", kas izveidojās XX gs 70. gadu beigās un no attāluma atgādina mazu puišeļu grūstīšanos. Ja skatāmies no tautas dejas skatupunkta, tad tas ir nosacīts gaiļu cīņas atdarinājums. 3) rezumējam - zem Saules nav nekā jauna, arī mūsdienu deju formas ir atrodamas horeogrāfiskās folkloras sistēmā. Ja mēs ejam izdejotioes uz klubu vai citu vietu, lai aizmirstos no ikdienas, lai justos brīvi utt., tad dejas mērķis ir noņemt ikdienas spriedzi, jeb atrast saskaņu, līdzsvaru ar sevi un to jau minējām lekcijā. Tiesa, es neminēju tādu formu, kad visi dejo vienmērīgi brīvi pa visu dejas laukumu pa vienam, bet nav grūti pamanīt, ka tāda dejošana būtu gan pie masku dejām, gan sakrālajām dejām, 4) varbūt būs iespēja Sūnas horeogrāfisko tipu sistēmai (tipoloģijai) veltīt atsevišķu lekciju, ja vien šī kanāla lasītājiem/skatītājiem tas varētu būt saistoši.

Vai tiešām, ka katram savas kustības? Kāpēc tad gandrīz visi dejo līdzīgi? Līnijdejās visi dejo vienādi, bet katrs par sevi. @malv_malv

Paldies, Rozīt, par vērīgumu! 🌹🌹🌹Lūgšana dejā un/vai dejas izmantošana dievkalpojumā ir zināma prakse laikam visās reliģijās jau no cilvēces pirmsākumiem. Mūsu lekcijas nosaukums ir Latviešu tautas deja. Ideja meklēt dievību pielūgsmi tautas dejā pieder vācietim Volgangam Vuzīnam. Viņš un vēlāk viņa meita Marija Gabriela Vuzīne sakrālumu atrada grieķu tautas dejā un pēc tam pievērsa uzmanību latviešu tautas dejai. Vairākās Eiropas valstīs izveidojās sakrālās dejas interešu grupas, klubi, kas praktizēja Eiropas tautu horeogrāfisko fokloru un nereti arī veidoja jaunas horeogrāfijas. Latvijā šo virzienu praktizē pārsvarā vecāka gadagājuna sieviešu deju klubi, kas sevi uzskata par lielākas kopienas daļu, ko sauc par Eiropas dejām. Tēmas kontekstā vēl būs runa par noteiktām latviešu horeogrāfiskās folkloras norisēm (dejas rituāliem), kas ir daļa no mūsu tautas sakrālās dejas.

tak to jest polka-mazurka

​@@oberek92 Jā! Polka-Mazurka latviešu versijā

Jā, Sūna XX gs 60. gados. Varētu jau visu horeogrāfisko folkloru saukt par dejām, ja tās spēles netraucētu. :)))) Sūna jau uzreiz atrunāja, ka rotaļdeja bija jāievieš, lai nepaliek daudzas norises karājamies starp deju un rotaļu vai starp deju un spēli. Piedāvāju skatīties pavisam citādāk - rotaļdeja jeb dancis ir kā mūsu horeogrāfiskās folkloras formāls vai varbūt arī struktrurāls kodols jeb pamats, sākotne no kā un ap ko veidojās komplicētākas dejas formas, atbilstoši nepieciešamībai. PIe tam rotaļdeja(dancis) ir lieliski asimilējusi "ienācējus"-žīgu, polku, valceri, ka mēs tos uzskatām par tautas dejām.

Precīzi! Paldies, @@rigasdanci944!

Jā! Rīgas Dančiem, protams, patīk vārds "Riņķadancis". Jurjānam izdevās labs jaunvārds - "rotaļa". Tiesa, aizņemts, jo tas ir horeogrāfiskās folkloras žanra apzīmējums, pie tam ne visas rotaļas izdara aplī va dārziņā. Žanru nevajag jaukt ar formu.

Tas taču vienalga kā sauc. Dančos atpazīst deju pēc mūzikas vai iedod paši savus nosaukumus.@@rigasdanci944

Visu danču mūziku saktīt dancukratuve.lv sadaļā mūzika. Par burtnīcām lūdzu komunicēt privāti (tās tiek dāvinātas) uz sandis.zuciks@gmail.com

Dejas norise balstīta uz mūsdienās dejoto variāciju, kas publicēts G. Stroda ‘’Danču izlasē - Einam šeinam’’ (1999. g., 16. lpp.) un E. Spīča ‘’Mārtiņa deju grāmatas’’ 2. burtnīcā (2000. g., 12., 13. lpp.), kā arī 2009. gada grupas “Maskačkas spēlmaņi” diskā un diska grāmatiņā “Ļipa kust” pēc S. Grīnbergas apraksta. Visas publicētās norises balstītas uz (cēlušās no) V. Mičules rādīto deju variantu, kas publicēts V. Mičules grāmatas ‘’Vīraksne’’ (1992. g., 26.-27. lpp.), kā arī V. Mičules ‘’Rītava’’ (2000. g., 25. lpp.). Deju teikuši folkloras kopas Vīraksne dalībnieces - Olga Vašķe (dzim. 1915. g. Madonas rajona “Siksalā”), pieraksta brīdī dzīvojusi Atašienes pagasta “Ezerpodniekos”, un Olga Broka (dzim. 1920. g. muižā pie Marijas ezera), pieraksta brīdī dzīvojusi Jēkabpils rajona Atašienē. Abas deju dejojušas jaunībā. Pierakstīts 1987. gadā, pierakstījusi Valentīna Mičule (dzim. 1934. g.). Grāmatā “Rītava” minēts, ka Olga Broka devusi vārdus un melodiju slavenajam ‘’Atašienes suseklim’’. Olga Broka dziesmas mācījusies no Paulīnas Podnieces un Staņislava Podnieka, kurš zinājis ap 200 tautas dziesmu. Otrs V.Mičules mācītais variants patreiz (2023. g.) nav plašāk izplatīts. Tas publicēts V. Mičules grāmatās ‘’Vīraksne’’ (1992. g., 26.-27. lpp.), kā arī V. Mičules ‘’Rītava’’ (2000. g., 25. lpp.). Deju teikusi Ieva Grīga (dzim. 1916. g.). Pieraksta brīdī dzīvojusi Atašienes pagasta “Grandānos”. Šajā video ir populārākā variācija, kas ir izveidojusies jau ārpus Atašienes un tiek dejota mūsdienu dančos visā Latvijā. V.Mičules mācītos variantus un variācijas joprojām pārzina esošās folkloras kopas Vīraksne dalībnieki.